take over control

Šodiena pavisam dīvaina, bet tomēr pavisam forša, ierasto astoņu stundu vietā, šodien tikai divas, varen jauka sajūta jau desmitos iziet pa skolas durvīm! Ārā spīd saulīte, austiņās iemīļotā mūzika un es smaidu... Lai arī pretī nākošie izskatās pavisam drūmi un saguruši, es gāju un smaidīju, un lai arī cik dīvaini viņi uz mani skatītos. Un vienu brīd es gāju pa asvaltu un es jau atkal aizsapņojos par vasaru, par dikti silto laiku, kediņām, kurpītēm, kleitiņām, braukāšanu ar riteņiem, karstu sauli, saldējumu un jūru, un pārējam lietām, kas saistās un ir attiecināmas uz vasaru...

Šodien nejauši ejot pamanīju Tevi, pirmo reiz paejot garām nē, et otro reiz ejot sapratu, ka pazīstu - samulsu un centos ārtāk tikt prom. Uzreiz atmiņā atnāca viss piedzīvotais, reiz senos laikos... Es pat nedaudz aizdomājos par to kā būtu, ja viss tagad būtu savādāk. Lai arī tagad mani šī doma vairs neuztrauc, jo man ir tik labi cik vien var būt. Un man patīk viss, kā tas ir tagad. Lai arī dažreiz es ilgojos... Man pat šķiet, ka tagad man ir viss vajadzīgais pilnai laimei.

Esmu sapratusi, ka ja kaut ko vēlos, es to varu panākt, pat tad ja nākas mazliet pacīnīties un piepūlēties..

Skolā viss kā ierasts īdzīgi skolotāji un smieklu pilni strpbrīzi. Un tā tas lai arī paliek!

Jau šajās brīvdienas tika nolemts, ka šogad brauksim uz Salacgrīvu, lai divas dienas baudītu to, ko palaidām garām pagaišo gad, lai šogad iet vaļā Positivus. Un vel citi daudzi festi, kas ir mazajā vēlmju sarakstiņā tuvākajam laikam...

bēšīga nagu laka

Jau atkal blogs bija palicis malā, sen jau šeit netika nekas rakstīts, bet tagad esmu aptuveni izdarījusi visu un esmu gatava rītdienai! varbūt, ja man nebūtu nākusi vēlme uzkrāsot nagus, nebūtu tapis šis ieraksts. Jo mana pēdējā laikā ļoti iemīļotā bēšīgā nagu laka šobrīd žūst, un es uzmanīgi cenšos rakstīt, lai to neizbojātu.

Jā, jau rīt ir 23. februāris - ZPD diena. Rīt visi glīti ies un prezentēs, rādīs visu, ko nu ir sameistarojuši šī pusgada laikā, lai arī mans darbs ar visām man vēl līdz galam neizprotamajām lietām tapa pēdējās divās nedēļās vai pat drīzāk pēdējās 3 dienās - viss ir izdevies, manuprāt diezgan labi! Atliek vien rīt to visu skaisti parādīt.

Kopš mana pēdējā ieraksta ir noticis varen daudz. Esmu bijusi cirkā, kur nebiju bijusi kādu laiku un šim piedavājumam uz reiz teicu - Jā! Tur redzēju milzīgus ziloņus, pavisam mazus dzīvnieciņus un ļoti skaistus vingrotājus.

Tagad tā sēžu un domāju par ballītēm, šķiet, ka esmu ko tādu mazliet atstājusi novārtā, tā vien kārojas viena varena ballīte. Nu tā kā agrākos laikos - bezrūpīgi un ne par ko nedomājot, tā lai paliek atmiņā.

Laiks skrien nemanot, jau februāris iet uz beigām, man pa galvu maisās visdažādākās domas. Gribās mazliet sevi piespiest darīt sev neierastas lietas. Gribās atteikties no dažādām lietām, nu ne jau pavisam, tikai uz kādu laiciņu. Gribās, ko radikāli mainīt sevī. Vai gribās lielas pārmaiņas? Jā! Esmu tam gatava. Gribas vairāk stabilitātes sevī, un arī vēl vairāk neprātības...Jau atkal gribas redzēt sevi pilnīgi savādāku! bet nu lai jau paliek. Es nevaru teikt, ka dzīvē es nebūtu neko sasniegusi vai man, kas pietrūktu, vienkārši gribas citu pavērsienu, bet es centīšos, ko darīt! Čīuu..

gribās, bet varbūt ne šoreiz

Kā katru svētdienu es nodomāju - rīt ir pirmdiena, šī nedēļa būs varena, lai arī kas notiktu. Ierastie smiekli, atgadījumi un arī pārējie gadījumi, bet nē, ne šoreiz, ne šonedēļ. Viss šķita kā pārklāts ar milzīgu melna auduma gabalu! Es teiktu, ka šī nedēļa bija kā liels melns caurums, ar vienīgiem negadījumiem. Bet par to runāt it nemaz negribās. Un tā lai tas arī paliek!

ibio, pacel brilli!

Jā, ir viens svētdienas naktī, esmu tikko pārradusies no ballītes. Cik ļoti es cerēju, ka viss izdosies un būs kā agrāk, tik ļoti es par to visu aplauzos. Tāpēc atsāku vasaras ierasto padarīšanu - braukšanu ar pirmo/pēdējo vilcienu! Nu laabi, viss jau nebij nemaz ar tik traki, bet man nepatika. Šitā nedrīkst jaukt kopā tik ļoti dažādus cilvēkus! Pārliecinājos par to, ka man ir labākie draugi kādi jel varbūt, paspēju aizmiglot sev acis, paspēju pārsmieties, un arī mierināt dabūju. Un tas jau atkal man parādīja cik cilvēki ir dažādi, cik viņi ir dažādi, dažādās dzīves situācijas. Dažādas lietas kļuva skaidras un dažādi cilvēki saprata, ka daudz ir mainījies, kaut pašiem nemanot arī paši ir varen mainījušies! Bijām reiz labi vai slikti un nu kļuvām slikti vai tomēr labojāmies! Bet tāpat notiek tas kam jānotiek!

Nēēsmu arī neko teikusi, bet jā, man šonedēļ palika 17! Lai gan sākumā labprātāk paturētu savus tik ļoti iemīļotos saldos 16, bet nē. Kā ir tā ir, laiks iet uz priekšu tas nestāv uz vietas!! Hmm savu dzimšanas dienu sagaidīju Žagarkalnaa ar klasi slēpojot un snovojot, lai gan pati šajā pasākumā nepiedalījos. Taču tā vietā es laiski sēdēju kafeinīcā un vēroju kā to dara tie, kas uzdrīkstās un nenobīstas. Un tomēr, arī man

joprojām kārojas iemācīties snovot! Jā!

Tā pa skaisto un tā kā gribējās nosvinēju tik vakar ar pašiem labākajiem! Taisījām sušī, pīpējām pīpi, spēlējām aliasu un dzērām pinacoladu! Tieši tā es gribēju nosvinēt savu dzimšanas dienu! Ne savādāk tieši tā man vajadzēja un pietrūka!

Šī nedēļa paskrēja nemanot, te pat aiz kalna jau nākamā ar saviem piedzīvojumiem, atgadījumiem un negadījumiem! Bet tā tāpat būs tāda kādai tai ir jābūt! Izbaudi! Ibio!

Pēc vistumšākās nakts nāk visgaišākais rīts

Arī mani nu ir pieveicis kaut kāds stūlbs vīruss. Visu nedēļu itkā jutos labi, bet tad pienāca ceturtdiena, kas mani pieveica pavisam. Varbūt vainīgs bija tik ļoti smagais treniņš manēžā, trešdienas vakarā, pārlieku lielā slodze, lai sagatavotos sacensībām! Varbūt, un nu jā, manas ilgi gaidītās un tik ļoti nepieciešamās sacensības izpalika! Tā vietā visa 5diena tika nogulēta pie televīzora. Bet arī tas bija nedaudz vajadzīgs, es pat teiktu tieši tik man vajadzēja. man pat patika, šī tik ļoti bezzrūpīgā diena, bezrūpīgi klaiņojot dažādās mājaslapās, vērojot daudz skaistu bilžu, un tik ļoti daudz lietu, ko labprāt iegādātos. Vienkārši gūlšņājot.

Šodien pamodos ar brīnišķīgu garastāvokli, aiz loga spīdēja saulīte un laiks izskatījās varen jauks. Bet mani joprojām moka vīruss. Pat mazās rozā ripiņas man nepalīdz! Šovakar gāja divas varen jaukas un skatāmas filmas - "Haidija'' un ''Līdz džekpots mūs šķirs''. Abas ļoti patika. Kā teikt pirmās filmas laikā mieloju acis to deju, to kā viņi to izpilda, bet otrās filmas laikā siekalojos par Kačeru.

Un jā, es izskatos pēc Rūdolfa, man ir varen sarkans deguns, bet nu varbūt laiks iet gulēt!

uzdrīksties?

Vai tu uzdrīksties mani nesatikt tuvākos četrus, nē labāk desmit gadus?

Vai tu uzdrīksties spēlēt vienu spēli visu dzīvi?

Vai tu uzdrīksties uztvert dzīvi kā spēli?

Vai tu uzdrīksties mani sāpināt?

šovakar kopā ar Mo-mo noskatījāmies filmu Love me if you dear, lai arī bija varen grūti saprast filmas beigas man tomēr patika, varen jauka filma. Viens vienīgs jautājums vai tu uzdrīksties? Visa dzīve ir spēle, kurā zēns ar meiteni mazas kastītes dēļ uzdrīkstās. Kāpēc lai nedotos ielās vienā apakšveļā! Vai neizsauktu mentus, lai kāds ietu bojā...Bet viņiem tas šķiet smieklīgi, likt kādam pārdzīvot drauga nāvi. Bet viņi uzdrīkstējās, un tagad arī man prātā ir vien pozitīvas domas, kas vien saka uzdrīksties nepalaid neko garām, dzīve ir tikai viena, tāpēc mums ir dota iespēja mēģināt un piedzīvot nepiedzīvoto un tāpēc mums pastāv vārds ''JĀ''! Nekad neatsakies no tā, ko dzīve tev dod!

UZDRĪKSTIES, LAI KAS ARĪ NOTIKTU!!!!

Tagad, sēžot saritinājusies sedziņā, sastrīdējusies ar vecākiem. piepūtusi vaigus lasīju citus blogus. Un jau atkal simtiem domu maisījās pa manu galvu. Lasīju par meiteni, kurai ir 17, un kura jau ir dzīvē tikusi tik tālu - manī radās tāda kā maza skaudībiņa. Es arī gribētu apceļot visu Eiropu kopā ar draugiem un darīt visādas neprātīgas lietiņas. Cita jau simto reizi maina puisi, citai beidzot lielā mīlestība, citai nepatīk savs ķermenis un tā ķeras pie kārtējās diētas izmēģināšans. Bet tādas mēs esam, dažādas. Mēs varam skriet pa sniegu raudot par to, ka vairs neielienam ierastajās biksēs, dzert aiz bēdām, slīcināt bēdas saldējumā un solīt vairs par viņiem nedomāt (kaut zinām, ka melojam vien pašas sev), raujot matiņus no visām vietām un ēdot cik vien mums lien. Mēs tik apsolāmies vairs neko tādu nedarīt, nekad vairs neatkārtot šīs pašas vecās kļūdas. Bet kāpēc mums meitenēm tik ļoti reti tas izdodas. Un tā mēs turpinam birdināt asaras par to, kas izdarīts, jo atkal jau kļūdījamies. Gribētos teikt, ka raudu ļoti reti, bet ja raudu tad tā kārtīgi no sirds, lai izraudās viss. Tad atliek pacelt savas izraudātās/noraudātās sarkanās acis, saņemties, piecelties un iet, un man izdodas. Lai arī, kas tajā brīdī būtu manā galvā, tas ir vispareizākais.

Tā ir lieta par mums, mēs ceļamies un ejam, vai kā teiktu Merlina Monro:
"Iedodiet meitenei pareizās kurpes, un viņa spēs iekarot pasauli"