Tagad, sēžot saritinājusies sedziņā, sastrīdējusies ar vecākiem. piepūtusi vaigus lasīju citus blogus. Un jau atkal simtiem domu maisījās pa manu galvu. Lasīju par meiteni, kurai ir 17, un kura jau ir dzīvē tikusi tik tālu - manī radās tāda kā maza skaudībiņa. Es arī gribētu apceļot visu Eiropu kopā ar draugiem un darīt visādas neprātīgas lietiņas. Cita jau simto reizi maina puisi, citai beidzot lielā mīlestība, citai nepatīk savs ķermenis un tā ķeras pie kārtējās diētas izmēģināšans. Bet tādas mēs esam, dažādas. Mēs varam skriet pa sniegu raudot par to, ka vairs neielienam ierastajās biksēs, dzert aiz bēdām, slīcināt bēdas saldējumā un solīt vairs par viņiem nedomāt (kaut zinām, ka melojam vien pašas sev), raujot matiņus no visām vietām un ēdot cik vien mums lien. Mēs tik apsolāmies vairs neko tādu nedarīt, nekad vairs neatkārtot šīs pašas vecās kļūdas. Bet kāpēc mums meitenēm tik ļoti reti tas izdodas. Un tā mēs turpinam birdināt asaras par to, kas izdarīts, jo atkal jau kļūdījamies. Gribētos teikt, ka raudu ļoti reti, bet ja raudu tad tā kārtīgi no sirds, lai izraudās viss. Tad atliek pacelt savas izraudātās/noraudātās sarkanās acis, saņemties, piecelties un iet, un man izdodas. Lai arī, kas tajā brīdī būtu manā galvā, tas ir vispareizākais.

Tā ir lieta par mums, mēs ceļamies un ejam, vai kā teiktu Merlina Monro:
"Iedodiet meitenei pareizās kurpes, un viņa spēs iekarot pasauli"