Attieksme rada attieksmi.

Es nesaprotu, kas ir pie vainas. Škiet, ka esmu palikusi viena, viena pati. Man nav vairs kam uzticēties, es nevaru vairs pat uzticēties pati sev. Un laikam jau sanāk, ka pat man vairs nevar uzticēties.Man žēl.

Es nesolu, bet apsolu, es likšu tev mieru. Ja es spēju cilvēkam tik ļoti traucēt, es lieku mieru. Es vairs nespēju izturēt, jo tāda nevar būt, tādai nav jābūt draudzībai. Ja visu spēj mainīt viens cilvēks, es atsakos. Es izstājos. Manis vairs nav. Ejiet un dariet. Es netraucēju.

Varbūt reiz es Tev pietrūkšu. Un tu mani atkal uzmeklēsi - no jauna. Un varbūt, tad arī no jauna iepazīsimies.
Protams, es nesaku, ka viss ir beidzies pavisam( jo es ceru, ka tā nav) viss turpinās, vienkārši es izturēšos nedaudz savādāk. Man vienkārši vairs nav spēka birdināt asaras.
Saku Tev paldies par visu, kas man ir un, kas man vairs nav.

Punktiņš, punktiņš, komatiņš!

Šeit atkal es ar savām pāris šī brīža domām!
Varena apņemšanās no manas puses, gandrīz kā pusgadu šeit nekas neparādījās. Vairākkārt tik gribas atmest tam visam ar roku, pat šobrīd.

Gribās tik zināt vai ar visu spēšu tikt galā, viegli nebūs, to pati es zinu, bet kā būs? Savā ziņā nespēju saņemties drosmi, kur mana pārliecība? - Caur ērkšķiem uz rozēm! Tā lūk!

Es to daru, bet vai man patīk? - mūžīgie neizdibināmie jautājumi... nepatīk. (prātā tas viss izskan pavisam dīvainā izteiksmē)

Aiz loga pēc divu mēnešu kavēšanās beidzot atkal ir gaišs, ir uzsnidzis sniegs!

Pēdējā laikā kaut kur kavējas mans miegs, bet no rītiem pazūd dzirde! Nevaru aizmigt un tad kavēju!

Teikšu, ka viss itkā ir labi. Ar to pietiks!
Arlabunakti!

Pukš

Galvā domu virpulis...
Vairāk pateiks bildes...

Apburoši

Šī nedēļa ir bijusi burvīga. Prieks par saulīti logā un smaidošiem cilvēkiem apkārt. Man sestdienas apņemšanās perfekti atviegloja šo nedēļu. Vajadzētu turpināt šo apņemšanās posmiņu. Ir arī jaunas apņemšanās bet tās vēl netiek atklātas un realizētas. Bet es domāju, kā būs. Viss būs!
Nav viegli noklusēt savas emocijas, bet dažreiz tās ir ļoti nepieciešams. Es tikai mācos savaldīties!
Es gribu mainīt pasauli, ne jau citu, bet tieši savējo. Tās nebūs viengli, bet es cīnīšos!
Un es smaidu vienā skaitīšanā.. jā, esmu laimīga. Es pat teiktu laimīgākā meitene pasaulē...lai arī dažreiz mana stulbā galvā cenšas visu sarežģīt! Bet nu ir jau savi nervi arī jaizkustina.
Galvā ir pārāk daudz domu, tāds savārstījums vien tādēļ ir.

Tuvojas puse

Un pēkšņi man likās,
Tu esi mans draugs
Un es tevi...
Mazliet mīlu!

Drīzāk gan ļoti...

Pēdējā sajūta

Grīdas dēļu  šķirbās vēl guļ vakardiena. Viena nopūta guļ trauku dvielī, un viens lamu vārds dus pavarda pelnos!

Jautājums

Es tikai gribēju zināt, cik skaļš varbūt klusums?

Un

Cik tālu spēj sniegties manas domas?