turpinot iepriekš teikto...

...domu daudz, bet nerataskstās kaut kā...man itkā šķita, ka tu esi tas, kas ienākot jauniem cilvēkiem nemainās...bet es tomēr kļūdījos...bet no otras puses, taisnības manā domā nav, kaut ko veidojot, rodas jauni pienākumi un ierobežojumi...Dziļi sirdī tu vienmēr būsi ar mani un es to zinu...lai arī kurā pasaules malā tu būtu un ar ko tu būtu...viss piedzivotais paliks atmiņā tāpat...veidosim jaunas.. :) ja ne tādas kā agrāk, tad savādākas...ne tev, ne man vairs nebūs jāraud, viss skumjais ir garām..ir pienācis laiks būt pavisam laimīgiem...viss būs un jau ir priecīgi...Ir laiks atkal uzlikt rozā brilles un doties dzīvē...pietiek vārīt sūdus ne pa tēmu...mēs vairs nekad nebūsim tie kas mēs bija, mēs maināmies līdzi laikam...ir cilvēki, kam sāp un kam vajag vairāk nekā mums, takā tiekam pāri un čilin n killin...laiks skrien uz priekšu pārāk ātri...tapēc riskēsim ar visu un baudīsim dzīvi tā, kā mums to gribās...un ieņemot prātā jebko, mēs to arī dabūsim...(par sevi jau pārliecinājos) ...jāsāk skatīties uzlietām savādāk...kā tu man teici, sauc lietas īstajos vārdos...nu lai notiek...laikam ejot viss tāpat saies savās vietās...viss būs tā kā tam jābut...optimistiski, bet  kad nekas vairs nebūs labi, tu skaidri un droši varēsi zināt, ka tuvojas laime.
Pasmaidi mazais, tā ir foršāk...