Lai arī laikapstākļi šodien nebija un joprojām nav tie labākie, es devos garā, jo garā pastaigā. Miljons dažādu domu, Tu visu laiku atgādini un liec aizdomāties par jau bijušo un joprojām neaizmirsto, bet mēs turpinam iet itkā nekas nebūtu noticis. Es gāju un aizdomājos cik reiz mums bija labi, mēs skrējām, mēs gājām, mēs braucam ar riteņiem un bija pilnīgi vienalga, ka gāž lietus un ir milzīgas peļķes. Mēs vienkārši devāmies dzīvē, gājām vien kur acis rāda. Mūžīgais sapnis par puķainiem gumpīšiem un krāsainām lietiņām. Burvīgas sarunas, kas lika aizmirsties, bet nu es dažbrīd domāju kā tu izskaties un ko tu dari, vai tu kaut reiz kavējies šādās atmiņās? Pēdējais laiks kļuvis tāds pavisam vientulīgs - tāda brīvība, kas itnemaz neiepriecina.
Man tik ļoti gribētos no tevis saņemt sms ar tekstu - viss kārtībā, pārdzīvojām, aizmirstam un dzīvojam tālāk. Bet ko darīt, ja ir ... man vienkārši gribētos, lai viss atkal ir vienkārši kārtībā. bet, kas izdarīts, izdarīts. Varbūt pēc ilga laika atkal viss būs savādāk un tā tas noteikti arī būs. Jo reiz es tev teicu, varbūt tu man kādreiz uzrakstīsi.
Cik nožēlojami, bet šodien sapratu, ka vasara ļoti ātri, ātri steidzās uz priekšu. es negribu lai viņa tik ātri aiziet. negribu. atdod man visas manas nogulētās stundas.
Un jā šodien skrienot sapratu, ka galīgi vairs nav formas, tad nu metam mieru kaitīgajiem ieradumiem.
VIENA DIENA NENOPĪPĒTA! čau.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru