pāris lieku vārdu un viena vienīga doma, kas nu nepieļauj vairs manu atgriešanos uz pareizā ceļā. es cenšos ar to cīnīties, bet tas tāpat ir stiprāks par mani. lai arī cik patīkami ir neko nedarīt un vienkārši baudīt ir jāsaņemas un tam visam jāpieliek viens kārtīgs, lai jebkurā gadījumā atkal pēc tam varētu vienkārši baudīt. es domāju, ka labāk nevajag domat, jo ja jau tas notiek tad tam ir jānotiek. un tā joprojām. Jauna liela apņemšanās, jo gribās jau tai vasarai skaistākai parādīties. Tās ir tikai 63 dienas, tas viss beigsies tieši jūnija pirmajos datumos, bet vajag tik saņemties! atkal un atkal ir jāsaņemās, bet ja nu tomēr slinkums ir stiprāks? ko tad? Tad neko, jo tas ir kā neārstējama slimība ar kuru ir jāsadzīvo, lai arī cik grūti tas būtu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru