Nebija jau nekā jauna. Parasta trešdiena un nespēkā atkrišana savā sarkanajā dīvaniņā. Nedaudz spēka sakopojuma, bet tieši tik lai tagad sēdētu pilna ar enerģiju un nezinātu, kur to likt un kā no tās atbrīvoties!. Un kā parasti - gari vārdu savienojumi, kuriem īsti nav jēga, kāpēc tie tiek lietoti tieši tā un nekā citādi. Sagribēt savu nu jau teikšu iecienīti burkānzemeņābolu suliņu, tik ļoti!. Neko citu man nevajag. Visur jau rīt sola milzīgu aukstumu un sniegu, bet man pat mazliet gribasnegribās, jo šī mākoņainība un tumšasi pelēkais noslēgtums man ir apnicis, man vajag krāsiņās! Es varētu runāt ilgi, ilgi, ilgi, bet man nav ko teikt. Nekā svarīga. Nekā jauna. Nekā, nekā.