Laiks skrien nemanot. Katrs vakars tiek pavadīts ierokoties mājas darbu kaudzē. Visiem kaut ko vajag, visi kaut ko grib, bet es nespēju visu savienot. Man vajadzētu pagarināt dienu..vai piešķirt kādu lieku brīvdienu...tas būtu tieši tas, kas vajadzīgs. Rīts, skrējiens uz skolu, jo kavēju, stundas, treniņš, nogurums, jau šķiet garš un vēl nogurdinošāks ceļš mājup ar autobusu, un tad kaudze mājas darbu. Nevaru. Kaut vai nošaujiet mani. Semestra beigas nāk tuvāk un tuvāk...bet atzīmes slīd ar vien zemāk un zemāk. Bet nu viss jāņem pozitīvāk, kā teikt nevajag ķert krenķi un dziļi ņemt pie sirds ar ne.
Tagad vienkārši varētu ieritināties siltā sedziņā, dzert tēju, ēst mandarīnu un sēdēt pie kamīna kopā ar saviem mīļajiem, tas būtu tiešām lielākais sapņa piepildījums tagad. Un vēl, gribas vienu riktīg traku ballīt, nu lab nejau tādu kā gadsimta, bet tādu foršu kā tas bija agrāk. D ir slimnīcā, daudzi slimo tāpat, un skolā tāda dīvaina sajūta, nu visnotaļ ne tāda kā parasti.
Un tad vēl mana kājas trauma, kas moka mani jau vairāk kā nedēļu un savainojuma dēļ tiek nojaukts treniņu plāns.
Dienas skrien uz priekšu nežēlīgā ātrumā, tulīt jau balle skolā...
Tā nu pagāja šīs pāris dienas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru