$!@$%^&*(

jā un nē, gribu un negribu, viss jūk un brūk, ilgas un nemiers, maldīšanās nekurienē,stāvēšana uz vietas. .. .. ko īsti es meklēju?

Jo es pat nezinu kāpēc...

...es te vispār kaut ko rakstu. Manī ir iestājies pilnīgs pagrimums. Esmu pazudusi ikdienas rutīnā. Lai arī diezgan daudz esmu centusies mainīt, jo gadījās dažādi atgadījumi, kas vienkārši piespieda mainīt dažādas lietas sevī un arī apkārtnē. Šobrīd mīļākās lietas, kas spēj vēl piesaistīt ir mani spilveni un gūlta, dejas, jo divās stundās pazūd viss, kas sakrājies un parādās smaids, un treša lieta ir vakarīgie treniņi krēslā. Šīs lietas palīdz savā ziņā aizbēgt no visa, kas nepatīk un patīk. Rakstīšu visu kopā, bez kādas īpašas domas, jo sakrājies daudz. Šobrīd ir tā, ka dažreiz gribas noslepties un pazust no visiem draugiem un cilvēkiem sev apkārt, jo daļēji tieši viņi traucē atgūt labo pašsajūtu. Šķiet, ka visapkārt ir tāds pats panīkums un dusmas, niknums, satraukums un stress, kas pamatīgi nomāc. Bet ir sajūta, ka visi (atzīšu, ka arī es) uzliek uz acīm tumšas brilles un viltotu smaidu, lai neviens neuzdotu jautājumus uz kuriem nav nemazākās vēlmes atbildēt. Vai vispār runāt. Un jā, viņa ir prom,lai gan nevarētu teikt,ka tas ir tālu, bet tomēr šeit atkal pierādās, ka attālums tomēr maina daudz. Visi tikai itkā ar žēlumu nosaka - man sķiet, tu viņu zaudē. Bet es turpinu cīnīties, cik spēka, lai arī kā man tas izdodas. bet es cenšos un zaudēt negribu it nemaz, jo tomēr nozīmē daudz. Šī visa rezultātā rodas dažādi neveikli sarežģījumi un saspīlējumi, kas nodara pāri citiem un tāds noteikti nav mans mērķis, bet tam tāpat seko apvainošanās un atvainošanās scēnas. Bet nu tas viss, ir tā, kā tas ir un tur neko nevar mainīt. Atliek vienīgi cerēt un gaidīt, ko nesīs rītdiena, parītdiena un tā talāk un tā joprojām.

laime nāk;
un atkal aiziet, atsaukt viņu nevar;
un dzīve ir tikai.

Tā viņš ir.!

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 80-os un 90-os gados,
esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu. Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus! Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...

Jo P.Koelju savā veidā mani piesaista...

Tieši tagad, kad no vasaras vairs gandrīz nav ne ziņas, rodas vēlme ietīties siltā sedziņā ar tējas krūzi un labu lasāmvielu rokās. Pēdējā laikā tieši P.Koelju darbi mani ir piesaistījuši visvairāk.

Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju

Grāmata par varenu mīlestību no bērnu dienām, bet atkal tajā iejaucas pārāk daudz dievišķā spēka. Vareni cilvēku brīnumi un daudz svētceļojumu, ļoti daudz ārdzīvojumu un nespēja saņemties, bet tomēr mīlestība spēj uzvarēt. Mīlestība spēj parciest ilgu laiku.

• Dzīves brīnumus mēs izprotam tikai tad, kad ļaujam piepildīties necerētajam.
• Laime tikai retu reizi nāk kā svētība, parasti tā ir jāizcīna.
• Nožēlojami ir tie, kas bīstas riska.
• Ikvienā dzīves brīdī ir lietas, kas būtu varējušas notikt, bet - nenotiek. Mēs pat nepamanām, pa kuru laiku atnāk un aiziet dzīves brīnumainie mirkļi, līdz piepeši likteņa varenā roka dzīvi pavērš kājām gaisā.
• Mēs spējam daudz ko saprast un tik pat daudz ko arī mainīt.
• Ir brīži, kad ir jāriskē un jāļaujas neprātam.
• Mīlestība dažkārt ir bērnībā neizslimota muļķība.
• Gudrais ir gudrs tikai tāpēc, ka mīl. Un muļķis ir muļķis tikai tāpēc,ka domā par iespēju mīlēt.
• Ja dambja sienas sabrūk, mīlestība pieprasa samaksu par visu. Nav būtiski, kas ir iespējams un kas nav iespējams, nav vairs būtiski, vai mēs spējam noturēt līdzās mīļoto cilvēku, - mīlēt nozīme zaudēt kontroli.

Nelabais un Senjorita Prima.

Manis pēdējā izlasītā grāmata. Jau ilgāku laiku aizrauj P.Koelju domāšanas veids un tā izpausme grāmatās. Laigan tai pašā laikā tik ļoti kaitina, ka visā grāmatā viss tiek pielīdzināts Dievam. Bet nu jā.

Daži citāti no grāmatas. Lapaspuses numurus tapu sarakstījusi uz čipsu paciņas, tad laiks ir atbrīvoties no atkritumiem un citātiem nonākt šeit.

• Ir divi iemesli, kas cilvēkiem traucē īstenot savus sapņus: apziņa, ka to izdarīt ir neiespējami, un pēkšņie likteņa pavērsieni, kad sapnis visnegaidītākajā brīdī sāk piepildīties. Tās ir bailes un neziņa par to, kurp aizvedīs jaunais ceļš. bailes un neziņa par jauniemlikteņa izaicinājumiem, bailes, ka viss, pie kā esam pieraduši, izzudīs uz visiem laikiem.
• Ja gribat kaut ko sasniegt,vienmēr turiet acis plaši vaļā,esiet uzmanīgs un apdomājiet, ko īsti vēlaties. Nevar trāpīt izraudzītajā mērķī aizsietām acīm.
• Ir divu veidu muļķi - tie,kas atsakās kaut ko darīt tāpēc, ka ir saņēmuši draudus, un tie, kas iedomājas kaut ko darām tāpēc, ka viņiem draud.
• Ne jau vēloties dzīvot saskaņā ar likum, cilvēki ievēro sabiedrības normas, bet gan bailēs no soda.
• Ikviena cilvēki liktenis jau sen ir nolemts. Traģēdijas notiek vienmēr, un nekādi darbi nespēj mainīt nevienu rindiņu mūsu drūmajā nākotnē.

/P.Koelju/

///

navīgs nogurums, pēdēja laikā mijās ar nāvīgu satraukumu.

Tad jau redzēs, kas notiks un ko tas laiks rādīs. Vēliet veiksmi.

Solījums.

pasaule ir pilna ar solījumiem: par bagātību, par mūžīgu izglābšanos, par nebeidzamu mīlestību. Daži uzskata, ka var solīt pilnīgi visu, citi savukārt uzklausa jebko, ka tikai tiek solītas labākas dienas. Un abas puses - gan tie, kuri sola, bet savu solījumu nepilda, gan tie, kas tic solītajam, beidz savas dienas trūkumā un izmisumā. /P.Koelju/