Pietrūkst spēka.

Nu c'omon kaut kā tas gads ir japabeidz.
Vēl tikai bioloģija...

5diena un ilgi gaidītā ballīte

Beidzot Dincis ir atpakaļ mājās un nu prāts ir mierīgs, ka viņa ir atpakaļ un kopā ar mums. :*

un tad jau sen ilgi gaidītā ballīte. Viss sākās ar Diņča sagaidīšanu pie poliklīnikas ar lielu apskāvienu un daudz mīļām bučām. Jau atkal tika izrunātas visas sen neizrunātās lietas un uzzināti jaunākie jaunumi. Pilna deva smieklu un viss notiek. Satiekam pārējos un varam doties..neliels uztraukums un atgadījums ar policiju, bet neko, viss kārtībā. :D Esam klāt un ballīte var sākties..Piparkūkas, mandarīni un šis tas stiprāks. Un jau pēc brīža visi griežas deju placī un jau kā teikt visi jau planē uz rinķi vien.. bet ballīte noteikti izdevusies. Priecājāmies, dejojām, dziedājām un vēl tik daudz darbību vienā vakarā.. Jauki! Un tad jau saulainais rīts , bez saules, un kāda čiepstoša balss mani pamodina. :D bet tas jau pārdzīvots. :D Tad tauta sāka lēnam izklīst, tad aši kopīgi ar Dinci visu sakopām un biju gatava doties mājas, bet kāda atgadījuma pēc, atrodos atkal pie Dinča. :D Jauks vakars, nakts, rīts un jauki pavadīta pirmā brīvdiena.

Hokejs mūsējie tādi malači 4:1, vnk viss forši un viss kas notiek notiek uz labu.. :*

Gaidāms.

Rīt ir 5diena.
Rīt Dincis brauc mājas.
Rīt būs ballīte. Kārtīga balllīte, tāda kā sen nav bijusi, viss buus naaiss. :p

Feel alive..

hey, vēl tikai 15 dienas līdz ziemanukam.. :)) Ar nepacietību gaidu brīvdienas. jau šo 5dien sen gaidītā ballīte D. mājā. Atliek tikai visu tā skaisti saorganizēt, bet es zinu viss būs perfekti, kā vecajos labajos laikos. :) Ļoti gaidu. D. būs atpakaļ no slimnīcas un viss notiks. Cik var sēdēt mājās un mācīties. Viss jau tā pat ir sabojāts cik vien var sabojāt, šodien arī fizika, bet nu kam tagad viegli. Rīt vēl tik sociālās, 5dien trapeces laukums un šī nedēļa galā. :) Nākam 5dien jau skolas balle. Varētu izvērsties par varenu pasākumu. Tagad tik tas satraukums - kleita, kurpes, mati - man nav ko vilkt, un ko man tagad darīt. :D nedaudz smieklīgi. :p bet tādas nu mēs tās meitenes esam.

Šī nedēļa tāda vieglāka treniņu ziņā, neliela atelpa, ir arī jāatpūšās. Bet nu spēju jau iedomāties nākamo nedēļu, atzīmju izlikšana, atkal sākam pamatīgi trenēties, gatavojamies sacensībām un viss notiek vienā lielā skriešanā..

Ir tik daudz lietas, smaržas, vietas un veidi, kas man un domājams, ka arī jums pārējiem ļauj atsaukt atmiņā atmiņas par sen labi pavadītu laiku ar skumjām beigām, bet nu jāpriecājas par to kas bijis, jo kas zina, kas notiks tālāk.

..Sāc no jauna jūsmot par krāsām,
Sniedz sev roku, elpot atsāc,
Ar skaudīgām acīm, bēet es...
Pelēkā tērptie tēli no senām ainām...

peee

DOMRAKSTS PAR LĀČPLĒSI...

Dod man...

...garu brīvlaiku
...garas brīdienas
...manus draugus
...ballīīīīīīītes
... un sniegu... vairāk neko neprasu. :p - tikai šos mazos niekus, kas man ir ļoti svarīgi/

Jau atkal priekšā stāv milzīga mājas darbu kaudze, tā vien gribas vienkārši atpūsties no šiem saspringtajiem vakariem un dienām mājās/skolā. Kaut kā jāpiebeidz šis pusgads, lai iestājās miers vismazuz divām nedēļām, ar nepacietību gaidu..lai arī es vienmēr protu visu sabojāt tieši gada beigās, bet tāda nu es esmu...

Nežēlīgi gaidu ziiemassvētkus un Jauno gadu, šie svētki man vienmēr patikuši. Ziemassvētki noteikti ar ģimeni, bet nu Jauno gadu jānosvin tā kārtīgi, jo kā saka - kā piedzīvosi Jaunā gada nakti tā, dzīvosi visu nākošos gadu. Nu nezinu, cik nu tas piepildās, bet nu..notici visam kas notiek, jo ir taču brīnumu laiks... :)



Ja pa nakti,pa logu,iekāpj resns vīrs un iebāž Tevi maisā,neuztraucies.Es Ziemassvētku vecītim pateicu,Ka gribu tevi Ziemassvētkos...

Šodien tā ātri.

Laiks skrien nemanot. Katrs vakars tiek pavadīts ierokoties mājas darbu kaudzē. Visiem kaut ko vajag, visi kaut ko grib, bet es nespēju visu savienot. Man vajadzētu pagarināt dienu..vai piešķirt kādu lieku brīvdienu...tas būtu tieši tas, kas vajadzīgs. Rīts, skrējiens uz skolu, jo kavēju, stundas, treniņš, nogurums, jau šķiet garš un vēl nogurdinošāks ceļš mājup ar autobusu, un tad kaudze mājas darbu. Nevaru. Kaut vai nošaujiet mani. Semestra beigas nāk tuvāk un tuvāk...bet atzīmes slīd ar vien zemāk un zemāk. Bet nu viss jāņem pozitīvāk, kā teikt nevajag ķert krenķi un dziļi ņemt pie sirds ar ne.

Tagad vienkārši varētu ieritināties siltā sedziņā, dzert tēju, ēst mandarīnu un sēdēt pie kamīna kopā ar saviem mīļajiem, tas būtu tiešām lielākais sapņa piepildījums tagad. Un vēl, gribas vienu riktīg traku ballīt, nu lab nejau tādu kā gadsimta, bet tādu foršu kā tas bija agrāk. D ir slimnīcā, daudzi slimo tāpat, un skolā tāda dīvaina sajūta, nu visnotaļ ne tāda kā parasti.

Un tad vēl mana kājas trauma, kas moka mani jau vairāk kā nedēļu un savainojuma dēļ tiek nojaukts treniņu plāns.
Dienas skrien uz priekšu nežēlīgā ātrumā, tulīt jau balle skolā...
Tā nu pagāja šīs pāris dienas.