Iekšā un ārā ir tik ļoti daudz, ka pat nezinu, ar ko, lai sāk.
Tik daudz domu un jaunu sajūtu, jā, es beidzot esmu laimīgā...lai gan iegūstot, es, šķiet, esmu daudz arī zaudējusi, bet bez tā laikam nekādi neiztikt. Rozā brilles, tauriņi vēderā un es lidinos pa mākoņiem...tā tas tagad ir un es gribu, lai tas tā arī paliek. kādu laiku noteikti.
Brīvlaiks ir galā - domu un darbu kā vienmēr bija daudz, bet vai es to izdarīju...nu tas vairs nav svarīgi. Galvenais šajā nedēļā tomēr bija mana vismīļākā, pūkainākā un jaukākā brīnuma redzēšana diendienā. Es patiesi biju noilgojusies pēc Tevis, mīļā. Jau izteikti milzīgi paldies, bet vēlreiz es no sirds pasakos par to, ka man ir tāds mīļdraudziņš kā Tu. :* Un lai arī šī nedēļa vien tevis dēļ jau bija izdevusies, nu ir laiks atkal ierakties mūžīgajā rutīnā un ikdienas dzīvē. Tad jau tiksimies kaut kad... - lai arī cik nejauki tas skanētu.
Ir svētdiena, kas iesākās ar patiesi jauku un tīkamu rītu klusumā, bez māsas čalošanas aiz durvīm un skaļa televīzora blakus istabā. Mājas ir tā vieta, kur atrasties vienmēr būs jauki un patīkami. Bet ir reizes, kad gribas no šejienes izrauties, kaut vai uz īsu brīdi. Ar mazu izpalīdzēšanas darbiņu es devos prom. Ārā viss šķiet tik krāsaini drūms. Koki kļuvuši kā skeleti, kas itkā nomākti skatās uz tevi. Viss itkā aukstumā pilnīgi sarāvies. Mēs katrs piedzīvojam vienādas lietas, vienādus mirkļus, brīžus, bet pats interesantākais ir tas, ka katrs to izjūtam savādāk. Jaunas emocijas, daudz zaļas krāsas un mīļuma šodienā. Tik tīkami. Bet tad tas brīdis, kad tu atgriezies mājup. Tu iekāp savā gūltā un saproti, ka kaut kas trūkst, tad ietinies siltā segā ar tējas krūzi blakus, nu kas var būt vēl labāks...bet joprojām trūkst...un tad tu saproti, ka lai arī pusotrs mēnesis nav ilgs laiks, tu tomēr esi tik ļoti pieķēries kādam, ka nēesot viņam blakus, viss šķiet, drūms un pelēks, pilnīgs aukstums. Un šī mūžīgā domu spēlē. Tu ej pa ielu un domā, vienkārši domā, līdz brīdim, kad tu pieķer sevi pie domas, ka tu domā par to, ko domā tev apkārt esošie cilvēki. Vai tiešām viņus nomāc tikai viņu ikdienišķās problēmas, vai tikai viņu galvas ir piebāztas ar miljons neatbildētiem jautājumiem un nepabeigtiem darbiem? Atliek tikai atrast laiku, lai telpā aizdomātos starp domām un pārdomām... es tik ļoti gribētu zināt, noteiktos brīžos, ko man pretī stāvošais domā. Vai viena doma šaudās viņa galvā - teikt vai neteikt? Vai spriežu pēc sevis? Noteikti, ka jā. Bet tas ieintriģē, patiesi. Cilvēks skatās uz cilvēkiem caur sevi. Meklējot savas vājības citos...Mēs saņemam to, ko esam pelnījuši un tik daudz, cik esam devuši citiem.
Kaut kur jau par tālu atkal sapinos savās domās. Bet nu man ir pietiekoši daudz apņēmības, lai ķertos un izdarītu visu iecerēto... :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru