tieši tikko es salūzu, asarām birstot es salūzu, es atkal darīju to, ko nedrīkst, kavējos atmiņās par to kā bija, un cik ļoti man tā pietrūkst, to cilvēku, to brīžu, tā visa man tik ļoti pietrūkst. Tas viss tik ļoti grauž. Kāpēc nevar savienot to, kas bija ar to kas ir un būs! Kāpēc tas vislabākais, kas bija nevar savienoties ar to vislabāko,kas man ir tagad!? Kāpēc? Pēkšņi sāka skanēt senās mīļākās dziesmas ar kurām saistās vislabākās atmiņas. Cik ļoti man riebjas, ka viss nevar būt skaisti tā kopā. Cik ļoti man riebjās tas, ka cilvēki nesaprot, ka viņi domā, ka viss notiek pēc viņu prāta un ja tā nav tad viss, čušš, cauri! Cik ļoti riebjās, ka cilvēki aizmirst par tiem vecajiem, tiem, kas reiz bija labākie!
Tikko sapratu, ka man ļoti pietrūks un jau pietrūkst to cilvēku, kas vēl pirms pāris dienām šķita tik jauki, smaidoši un vienmēr blakus. Man bail, es baidos patiešām. Bet no kā.? manī ir tā riebīgā sajūta... sajūta, kas šķiet ir ārpus laika un liek būt vienai, lai reiz pārdomātu un izdomātu, to kas ir īsts. Lai reiz es pamostos no savas iedomātās pasaules. Lai reiz nonāktu reālajā pasaulē. Lai
viss pazustu, tas kas nav nepieciešamas, tas kas nav vajadzīgs. Tas bez kā var iztikt! Kaut reiz ļauj man saprast visu, ko vēl nēesmu sapratusi un neesmu spējusi pieņemt. Dod man laiku! Es samierināšos un pieradīšu pie tā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru