manā pilsētā līst.

Nezinu, kāpēc, bet es sestdienās jūtos tā. It kā mēs būtu pirmo dienu uz ielas šai pilsētā. Arī tev šī pasaule dīvaina šķiet, ka tramvaji debesīs iet un saule arī vairs nenoriet. Arī tev ir jūra, smiltis un vējš, kas drēbes vaļā mums plēš.

Pēdējās dienas ārā ir pilnīga ziema. es salstu. ārā visapkārt ir dzeltens un šī krāsa mani spēj uzlādēt šajā patiesi aukstajā un drūmajā laikā. Es jūtos patiešam dīvaini. Nedēļas skrien nemanot. Ar nepacietību gaidu brīvdienas. Kā visi sāku nedēļu ar briesmīgi mokošu pirmdienu un tad ceru, ka šī nedēļa ātri paies un atkal klāt būs brīvdienas. Tā es noturos. Ir tāda kā rudens depresija. Es gribu smaidīt, bet kaut kas to neļauj, es gribu ballēties, bet kaut kas saka, nē, tu vari arī iztikt, gaidi ko labāku. Un tā visu laiku, bet es cenšos un centīšos turēties tam pretī un turpināšu smaidīt. Lai arī zināms, ka pats grūtākais ir smaidīt, tad, kad iekšā viss vārās...