Par notiekošo...

Tagad arā aizloga gāž un ducina pērkons, tad nu uznāca vēlme pasēdēt pie datora un iemest kaut ko šeit.

Jā vai nē, tāds bija tavs jautājums, un es ar asarām acīs teicu "nē", bet tomēr palaist tevi nespēju.. ♥

Takā mainījās domas un uz POSITIVUS neaizbraucu, jo mani materiālie līdzekļi tika aprauti un savā ziņā apgriezti pavisam, paliku pie domas, ka došos atpūsties ar ģimeni uz Kāla ezeru. Patiesībā, domāju, ka tas pat bija labāk nekā biju gaidījusi. Ņēmu līdzi Montiņu un devāmies atpūsties no civilizācijas uz dziļiem laukiem, kur var aizmirst par visām pilsētas rūpēm un raizēm. Es patiešam atpūtos un piedzīvoju daudz jauna un interesanta. Tur braukājām ar laivām, dabūju arī paairēt, diezgan smieklīgi, bet patika, braucām ar katamarānu, baudījām neaizmirstamus saulrietus un brīžus. Vakarus pavadījām uz laipiņas ar pīpīti un dēļiem, kavējamies atmiņas par bijušo, un tā vajadzēja. ~Jā! Man to vajadzēja. Cepāmies teltī un vārījām zupu uz ugunskura. :D Vienu dienu nogulējām pilnībā, bet vismaz atpūtāmies, jo tam bija domāts šis ceļojumus. Ierodoties atpakaļ civilizācijā devāmies baudīt hesīšas našķus, jo tik ļotiļotiļoti sagribējās. :)

brr.

nu ko, tagad iet visādi, cenšos izdarīt vairāk nekā spēka. Domas griežas uz rinķi vien, jo ir liela gribēšana paspēt pēc iespējas vairāk, pēc iespējas mazākā laika posmā. Tagad piecas dienas nedēļā uzturos Jaundubultos. Darbā cīnos ar traukiem un cilvēkiem, kas dažreiz spēj tik ļoti nokaitināt. bet dažreiz tas ir vajadzīgs... Pēc darba skrienu uz treniņu, un tad vēl visi tie niecīgie mājās darāmie darbi, un tad paspēju izbrīvēt laiku draugiem... Ja man nebūtu viņas, kas spēj uzklausīt visus manus bēdu un laimes mirkļu stāstus, tad... Jā~! Bet man viņa ir un tas ir labākais, kas ar mani ir noticis pēdējo mēnešu laikā - es iepazinu tevi! garastāvoklis uzlabojas nenormālos ātrumos, viena pastaiga kur acis rāda un es staroju un nogurums ir zudis. ♥
Milzīgie plāni sabruka, taču to vietā nāca pavisam kas cits un man šķiet, ka tā pat būs labāk. Vai tā tam vajadzēja notikt..~Jā, vienkārši strauji mainījās domas..

Par septiņām dienām, pār tām ir šis stāsts. Es nevaru solīt laimīgu nākotni, jo nezinu kāda tā izskatās, lai arī cik ļoti gribētos. Varu dot tikai to, ko daru un visu, kas man pieder. Es gribu čukstēt tev sliktus vārdus, gribu lai tu no laimes ārdies. Gribu, lai tu izbaudi mirkli šo, un izgaršo nakti šo, kas varbūt vairs neatgriezīsies. Negribu pieļaut pat domās, ka tev manā vietā būs kāds cits. Visu, kas noticis, visu kas bijis mēs glabāsim sevī mūžīgi. Noklāšu mīkstu segu uz balkona, atnesīšu pīpīti un zaļo tēju un tu zini, ka tur es tevi gaidīšu, zinu tas tev tik ļoti patīk. ♥ Vai draudzība var pastāvēt par tevi un mani? ~Jā! Bet kur būs tā robeža, kuru nedrīkst pārkāpt draugs - nevajag. Cik gan ilgi var iet un tevi neaizniegt, cik daudz varu tev dot, lai nav ko nožēlot? Mēs pārāk labi saprotam viens otru. Tā nu tas tagad ir...

Viss ir sasodīti labi. :)

Viss patiešam pēdējā laikā notiek tieši tā, kā man tas patīk.! ♥♥

Mani kaitina! Es gribētu iemācīties pateikt cilvēkiem, cik ļoti viņus apbrīnoju. Ir tādi, kuriem es to gribētu pateikt. Ak, cik ļoti. Bet man nav īsto vārdu. Un es nezinu kā. Kā pareizāk. Kā labāk. Kā tā, lai tic. Man tik ļoti gribas, lai tic un lai zina. Es ceru, ka man ar laiku sanāks.

Un man žēl, ka es esmu tāda. es gribētu, lai man tā nav. Lai es tā nedaru, kā man sanāk. Neko es nedaru speciāli. neko. Bet tā sanāk. Bet es tik ļoti gribētu, lai nevienam nesāp. Lai viņi visi smaida. Es ceru, ka es kādreiz izdomāšu kā lai...

Manī ir milzīgs prieks. Tāds liels, noturīgs, mierīgs prieks. Laimes izjūta. Es nezinu, kā pateikt to, cik ļotiļotiļoti. Es nezinu, kā parādīt, cik ļotiļotiļoti. Es gribu, lai redz, lai zina, lai jūt. Šis notiekošais ir tik ļotiļoti sirdī.

_______________________________________________________
No piedzīvojumiem nav nekāda lielā labuma,ja tev nav neviena īpaša drauga,ar ko kopā tos piedzīvot.- Paldies, Dūd, ka man esi tu! :*

daudz.

Sen nav rakstīts, bet noticies ir varen daudz! Bet nu par visu īsumā - Rolis ir prom uz diviem mēnešiem, atvadījāmies varen jauki! Pasēdējām viņa sētā cepot šašlikus un dzerot aliņus, tā pa mierīgo. Sataisījām dāvanu un uzdāvinājām, tas lai atceras mūs dažreiz. :) Gaidām 28. augustu, kad Rolis būs atpakaļ, un tad tik būs ballīte!! :)) Tagad palikušas ar Montiņu divātā baudam vasaru kā vien mākam. Divas dienas pēc kārtas pieēdāmies saldējumu tā ka vairs nelien. Vienu vakaru tam papildus ēdām arī čipsus un dzērām ābolu dēļus. Joprojām dodamies pastaigās kur acis rāda, bet šķiet, ka tas ir tieši tas kas šobrīd ir visvairāk vajadzīgs, tuvs draugs, drauga plecs kuram izstāstīt un atdot savu bēdu un dalīties priekā un smieklos! Patīk vakari Ķemeru stadionos, kur norisinās vietējais futbola čempis! Jau atkal pārliecinos, ka Ķemeros nav nemaz tik slikti, kā sākumā viss likās! Pēdējā laikā notiek varen daudz labu lietu, pat neapspriežot ar vecākiem un neizpētot savu finansiālo stāvokli -pēkšņi nolēmu doties uz POSITIVUS, tas vienkārši liek smaidīt, tāpat gribējās darīt ko labu, tad nu nolēmu augustā braukt uz nometni, un būt kā audzinātāja bērniem tajā! Vasarai ir ieplānots varen daudz ballīšu un pasākumu, bail, ka vasara nepaskrien pārāk ātri... :( gribu tā kārtīgi to izbaudīt!! Gribas uzlikt rozā brilles un redzēt visu to skaisto, uzvilkt puķainu kleitu un vienkārši priecāties par dzīvi!

Tā nu tas tagad būs.

Nu re, skola ir galā, pamatskolas papīrs ir rokā! Beidzot man prieks. Lai gan skola netika pabeigta tik labi, kā es vēlētos, viss notiek, dzīvojam tālāk. Izlaidums man tiešām patika, viss tik skaisti, skaistas kleitas meitenēm un zēni uzvalkos, tik daudz ziedu man personīgi nekad nav bijis - Paldies par to! :* Tiku arī pie baloniem.. :) Pēc izlaiduma ballīte bija vienkārši aaaa/superduper forša. Bija lidojumam perfekti laikapstākļi, lidot bija atļauts! Mēs lidojām... Miuzīgs paldies Chokolaadei* par to, ka atbrauca un bija ar mani.. :* Gāja visādi, bet man 1000% patika, super viss izdevās.
Nākošā diena tik pavadīta snauduļojot un vārtoties pa gultu, taču miegs nebija traucēklis pastaigai, bez noteikta mērķa, ej kur acis rāda...līdz nonāc uz šķība soliņa un saproti, ka viss varēja būt arī savādāk un atkal galvā iestājas miuzīga putra. šī putra un juceklis manā prātā ir pat šajā brīdi, lai arī cik kaiitinoši tas nebūtu. Tas jau atkal bija dēļu vakars. Līdz es atcerējos, ka man nākošajā dienā ir klases ekskursija. Vaai, tad nu skriešiem devos uz pēdējo atvērto ķemeru veikalu un iepirku šo to gardu ceļam.
Par ekskursiju īsi - Ulvis, Zaļa sūna, Uzvara balonspēlē, un mēmajā šovā un prieks par Valtera izkrišanu :D Protams izvārtīšana smiltīs, sēdēšana ap ugunskuru cieši saspiedušiem, lai visiem būtu vietiņa un iespēja pasildīties. 20 km airēšanās un bicīšu kačāšana tā nu es raksturotu ekskursiju. ekskursija vnk super. Tā nu tas tagad būs. - viss turpināsies, un ja kaut kas mainīsies tad to mainīšu es, mainīšu savu pasauli un savu laiku.

Daudz emociju vienuviet - galvā. :) dalijos ar šā brīža notikumiem...

Prieks par padarīto.

Es teiktu, ka vasara ofic ir sākusies, eksāmeni nokārtoti daudz maz veiksmīgi. Varbūt ne tik labi kā gribētos, bet nu pietiekami. Vistrakāk jau gāja ar vēsturi un matemātiku, bet nu...kā ir tā ir.
Tagad laiks ir darījis tā, ka lielāko ties atrodos ķemeros un, ja es teiktu, ka man tas nepatīk, es smagi melotu. Jo pat pēdējās dienas pavadot skolā, man prātā bija viena doma - ātrāk mājās, ātrāk uz čemeriem. Dienas patīkami pavadītas ar ķemeru ļaudīm.
Gadijās patīkami pārsteigumi un arī pavisam pretēji - bēdīgi notikumi. Kāds pārsteidz ar paslēptiem dēļiem un viltīgu smaidu sejā un viss - diena ir izdevusies. Taču cilvēki mēdz arī pārdomāt, bet nu manuprāt, šajā jomā pārdomāt tā īsti nevar. Ja jau pateici, ka viss, mums nav lemts, tad nav lemts. Nav ko. Bet tad nu arī saproti ar pirmo nē, un piedod, par visu kas bijis. Jo arī man tobrīd sāpēja, bet tu centies ieurbt to vēl dziļāk un sāpīgāk.
Pēdējās dienas esmu aizrāvusies ar Pokera spēlēšanu, tas manī ir radījis tādu kā azartu, un patīkamu sajūtu, dažreiz pats kāds saka atkarībiņa.
Šodien apciemoju kādu laiku neredzēto draugu zobu dakteri, nu un vairs man itnemaz kādu laiku viņu negribas redzēt, bet šī gan cer mani redzēt jau atkal pēc nedēļas... :(
Tas nu par pēdējā laika padarīto. Gribas teikt, ka ielās dodos ar rozā brillēm, jo apkārt viss šķiet jauks un skaists... :) Un sēdēt mājās gribēšanas nav it ne mazākās.

Mad world...

Dažreiz vajag tā...