...es te vispār kaut ko rakstu. Manī ir iestājies pilnīgs pagrimums. Esmu pazudusi ikdienas rutīnā. Lai arī diezgan daudz esmu centusies mainīt, jo gadījās dažādi atgadījumi, kas vienkārši piespieda mainīt dažādas lietas sevī un arī apkārtnē. Šobrīd mīļākās lietas, kas spēj vēl piesaistīt ir mani spilveni un gūlta, dejas, jo divās stundās pazūd viss, kas sakrājies un parādās smaids, un treša lieta ir vakarīgie treniņi krēslā. Šīs lietas palīdz savā ziņā aizbēgt no visa, kas nepatīk un patīk. Rakstīšu visu kopā, bez kādas īpašas domas, jo sakrājies daudz. Šobrīd ir tā, ka dažreiz gribas noslepties un pazust no visiem draugiem un cilvēkiem sev apkārt, jo daļēji tieši viņi traucē atgūt labo pašsajūtu. Šķiet, ka visapkārt ir tāds pats panīkums un dusmas, niknums, satraukums un stress, kas pamatīgi nomāc. Bet ir sajūta, ka visi (atzīšu, ka arī es) uzliek uz acīm tumšas brilles un viltotu smaidu, lai neviens neuzdotu jautājumus uz kuriem nav nemazākās vēlmes atbildēt. Vai vispār runāt. Un jā, viņa ir prom,lai gan nevarētu teikt,ka tas ir tālu, bet tomēr šeit atkal pierādās, ka attālums tomēr maina daudz. Visi tikai itkā ar žēlumu nosaka - man sķiet, tu viņu zaudē. Bet es turpinu cīnīties, cik spēka, lai arī kā man tas izdodas. bet es cenšos un zaudēt negribu it nemaz, jo tomēr nozīmē daudz. Šī visa rezultātā rodas dažādi neveikli sarežģījumi un saspīlējumi, kas nodara pāri citiem un tāds noteikti nav mans mērķis, bet tam tāpat seko apvainošanās un atvainošanās scēnas. Bet nu tas viss, ir tā, kā tas ir un tur neko nevar mainīt. Atliek vienīgi cerēt un gaidīt, ko nesīs rītdiena, parītdiena un tā talāk un tā joprojām.
laime nāk;
un atkal aiziet, atsaukt viņu nevar;
un dzīve ir tikai.
