12

Aizmirsu, ka gribēju teikt, ka vēl tikai 12 dienas. Un viss es šķiros no ģipša! wuuhuu... :)

♥♥♥

Ar nepacietību gaidu, šo 22. septembri.

var/nevar

Kā teikt, ko es nevaru!

Tā nu es skrēju sacensībās ar visu ģipsi.. :p

šitā!

Šobrīd viss izskatās mazliet šādi... :(

un atkal no jauna.

Viss ir vienkārši. tikpat vienkārši, kā dzert ziemassvētku tēju pavasara naktī.




Un jā, mēs varam visu...



Tā mēs visi atkal no jauna.



Jo mēs to varam.

.

ir 31. augusts. Jā, pēdējā vasaras diena. es teiktu, ka šī vasara ir bijusi kā superīga pasaka. neko pielikt, neko atņemt un tā lai arī tas viss paliek! noteikti varu teikt labākā vasara, bet tagad klāt atkal ir deviņi mokoši mēnēši skolā, bet tā tam jābūt. gaidu 22. septembri, jo tieši šajā dienā es atvadīšos no tā smagā, baltā ģipša gabala, kas ir pie manas rokas. jā, tas nu arī būtu viss! čcaau!

Jā

nu ko, šodien netīšām nonācu šeit un sapratu, ka šī lapa sen bija aizmirsta. nu īsumā, jo šobrīd viss ir nedaudz sarežģītāk nekā liekas... :D pirms kaada atgadiijuma es baaleejos, es naktis pavadīju Vecrīgā, Tukumā un citur vnk ballējoties. Atsāku treniņus un viss likās jau pavisam labi. :) Pabiju pat sacensībās, un arī Okartes nakts skrējienu noskrēju vnk prieka pēc... baudīju mūziku un apkārtējos... sapratu,ka Ramšteins skrienot spēj mani pamatīgi uzlādēt.. :)taču tad pienāca liktenīgā svētdiena un cenšoties pievarēt 14 km ar skritulēnēm salauzu roku. tiku vien līdz 7 km, pusi biju pieveikusi, par to vislielākā bēda. pavizinājos ar ātrajiem un tā nu šeit grozot labo roku cenšos kko uzraktīt un pastāstīt jums...tas arī īsumā būtu viss, ak jā, skola, jau tulīt, bet es vēl nē, es joprojām dodos piedzīvojumos un viss notiek... man ir viss kas man ir vajadzīgs...un jā arī šis milzīgais smagais ģipša gabals, kas pielipis man pie rokas, nu jau arī viņš uz kādu laiku kļuvis par manu līdzgaitnieku! :p nu tas lkm arii viss, čiuu!

Par notiekošo...

Tagad arā aizloga gāž un ducina pērkons, tad nu uznāca vēlme pasēdēt pie datora un iemest kaut ko šeit.

Jā vai nē, tāds bija tavs jautājums, un es ar asarām acīs teicu "nē", bet tomēr palaist tevi nespēju.. ♥

Takā mainījās domas un uz POSITIVUS neaizbraucu, jo mani materiālie līdzekļi tika aprauti un savā ziņā apgriezti pavisam, paliku pie domas, ka došos atpūsties ar ģimeni uz Kāla ezeru. Patiesībā, domāju, ka tas pat bija labāk nekā biju gaidījusi. Ņēmu līdzi Montiņu un devāmies atpūsties no civilizācijas uz dziļiem laukiem, kur var aizmirst par visām pilsētas rūpēm un raizēm. Es patiešam atpūtos un piedzīvoju daudz jauna un interesanta. Tur braukājām ar laivām, dabūju arī paairēt, diezgan smieklīgi, bet patika, braucām ar katamarānu, baudījām neaizmirstamus saulrietus un brīžus. Vakarus pavadījām uz laipiņas ar pīpīti un dēļiem, kavējamies atmiņas par bijušo, un tā vajadzēja. ~Jā! Man to vajadzēja. Cepāmies teltī un vārījām zupu uz ugunskura. :D Vienu dienu nogulējām pilnībā, bet vismaz atpūtāmies, jo tam bija domāts šis ceļojumus. Ierodoties atpakaļ civilizācijā devāmies baudīt hesīšas našķus, jo tik ļotiļotiļoti sagribējās. :)