Attieksme rada attieksmi.

Es nesaprotu, kas ir pie vainas. Škiet, ka esmu palikusi viena, viena pati. Man nav vairs kam uzticēties, es nevaru vairs pat uzticēties pati sev. Un laikam jau sanāk, ka pat man vairs nevar uzticēties.Man žēl.

Es nesolu, bet apsolu, es likšu tev mieru. Ja es spēju cilvēkam tik ļoti traucēt, es lieku mieru. Es vairs nespēju izturēt, jo tāda nevar būt, tādai nav jābūt draudzībai. Ja visu spēj mainīt viens cilvēks, es atsakos. Es izstājos. Manis vairs nav. Ejiet un dariet. Es netraucēju.

Varbūt reiz es Tev pietrūkšu. Un tu mani atkal uzmeklēsi - no jauna. Un varbūt, tad arī no jauna iepazīsimies.
Protams, es nesaku, ka viss ir beidzies pavisam( jo es ceru, ka tā nav) viss turpinās, vienkārši es izturēšos nedaudz savādāk. Man vienkārši vairs nav spēka birdināt asaras.
Saku Tev paldies par visu, kas man ir un, kas man vairs nav.

Punktiņš, punktiņš, komatiņš!

Šeit atkal es ar savām pāris šī brīža domām!
Varena apņemšanās no manas puses, gandrīz kā pusgadu šeit nekas neparādījās. Vairākkārt tik gribas atmest tam visam ar roku, pat šobrīd.

Gribās tik zināt vai ar visu spēšu tikt galā, viegli nebūs, to pati es zinu, bet kā būs? Savā ziņā nespēju saņemties drosmi, kur mana pārliecība? - Caur ērkšķiem uz rozēm! Tā lūk!

Es to daru, bet vai man patīk? - mūžīgie neizdibināmie jautājumi... nepatīk. (prātā tas viss izskan pavisam dīvainā izteiksmē)

Aiz loga pēc divu mēnešu kavēšanās beidzot atkal ir gaišs, ir uzsnidzis sniegs!

Pēdējā laikā kaut kur kavējas mans miegs, bet no rītiem pazūd dzirde! Nevaru aizmigt un tad kavēju!

Teikšu, ka viss itkā ir labi. Ar to pietiks!
Arlabunakti!