Par notiekošo...

Tagad arā aizloga gāž un ducina pērkons, tad nu uznāca vēlme pasēdēt pie datora un iemest kaut ko šeit.

Jā vai nē, tāds bija tavs jautājums, un es ar asarām acīs teicu "nē", bet tomēr palaist tevi nespēju.. ♥

Takā mainījās domas un uz POSITIVUS neaizbraucu, jo mani materiālie līdzekļi tika aprauti un savā ziņā apgriezti pavisam, paliku pie domas, ka došos atpūsties ar ģimeni uz Kāla ezeru. Patiesībā, domāju, ka tas pat bija labāk nekā biju gaidījusi. Ņēmu līdzi Montiņu un devāmies atpūsties no civilizācijas uz dziļiem laukiem, kur var aizmirst par visām pilsētas rūpēm un raizēm. Es patiešam atpūtos un piedzīvoju daudz jauna un interesanta. Tur braukājām ar laivām, dabūju arī paairēt, diezgan smieklīgi, bet patika, braucām ar katamarānu, baudījām neaizmirstamus saulrietus un brīžus. Vakarus pavadījām uz laipiņas ar pīpīti un dēļiem, kavējamies atmiņas par bijušo, un tā vajadzēja. ~Jā! Man to vajadzēja. Cepāmies teltī un vārījām zupu uz ugunskura. :D Vienu dienu nogulējām pilnībā, bet vismaz atpūtāmies, jo tam bija domāts šis ceļojumus. Ierodoties atpakaļ civilizācijā devāmies baudīt hesīšas našķus, jo tik ļotiļotiļoti sagribējās. :)

brr.

nu ko, tagad iet visādi, cenšos izdarīt vairāk nekā spēka. Domas griežas uz rinķi vien, jo ir liela gribēšana paspēt pēc iespējas vairāk, pēc iespējas mazākā laika posmā. Tagad piecas dienas nedēļā uzturos Jaundubultos. Darbā cīnos ar traukiem un cilvēkiem, kas dažreiz spēj tik ļoti nokaitināt. bet dažreiz tas ir vajadzīgs... Pēc darba skrienu uz treniņu, un tad vēl visi tie niecīgie mājās darāmie darbi, un tad paspēju izbrīvēt laiku draugiem... Ja man nebūtu viņas, kas spēj uzklausīt visus manus bēdu un laimes mirkļu stāstus, tad... Jā~! Bet man viņa ir un tas ir labākais, kas ar mani ir noticis pēdējo mēnešu laikā - es iepazinu tevi! garastāvoklis uzlabojas nenormālos ātrumos, viena pastaiga kur acis rāda un es staroju un nogurums ir zudis. ♥
Milzīgie plāni sabruka, taču to vietā nāca pavisam kas cits un man šķiet, ka tā pat būs labāk. Vai tā tam vajadzēja notikt..~Jā, vienkārši strauji mainījās domas..

Par septiņām dienām, pār tām ir šis stāsts. Es nevaru solīt laimīgu nākotni, jo nezinu kāda tā izskatās, lai arī cik ļoti gribētos. Varu dot tikai to, ko daru un visu, kas man pieder. Es gribu čukstēt tev sliktus vārdus, gribu lai tu no laimes ārdies. Gribu, lai tu izbaudi mirkli šo, un izgaršo nakti šo, kas varbūt vairs neatgriezīsies. Negribu pieļaut pat domās, ka tev manā vietā būs kāds cits. Visu, kas noticis, visu kas bijis mēs glabāsim sevī mūžīgi. Noklāšu mīkstu segu uz balkona, atnesīšu pīpīti un zaļo tēju un tu zini, ka tur es tevi gaidīšu, zinu tas tev tik ļoti patīk. ♥ Vai draudzība var pastāvēt par tevi un mani? ~Jā! Bet kur būs tā robeža, kuru nedrīkst pārkāpt draugs - nevajag. Cik gan ilgi var iet un tevi neaizniegt, cik daudz varu tev dot, lai nav ko nožēlot? Mēs pārāk labi saprotam viens otru. Tā nu tas tagad ir...