piektdiena, 2010. gada 12. marts

nav nosaukuma/nav spēka

Manī ir iestājies spēka izsīkums. Lai gan pēdējās dienas esošā saule, kas spoži spīdēja acīs aiz loga radīja smaidu ne tikai manī, bet arī citu sejās. Patīkami bija redzēt smaidot dažus sadrūmušus cilvēkus. Bet nu officiāli ir iestājies atkusnis, slapjdranķis un visādi citādi kājas slapjas. Bet viss notiek un dzīvē viss kāpj uz augšu. Viss notiek gandrīz kā sapnī. Kaut tikai tie sapņi piepildītos. Skolā un treniņos viss notiek kā ierast, un laikam šoreiz arī vairaak man diži nav ko teikt. Pēdējā laikā nekas dižš nemaz nav noticis. Slimoju.